Vasarsvētkos pāvests ordinēs par priesteriem 21 diakonu

Svētā Gara nosūtīšanas svētkos Benedikts XVI ordinēs par priesteriem 21 diakonu. Starp viņiem ir 11 itālieši, divi no Bolīvijas, pa vienam no Īrijas, Urugvajas, Peru, Kenijas, Angolas, Nigērijas, Kostarikas un Rumānijas. Jaunie priesteri strādās Romas diecēzē. Seši no viņiem ir Romas garīgā semināra, deviņi – „Redemptoris Mater” semināra un pārējie dažādu reliģisko institūtu audzēkņi. Mūsu studijas viesis ir Romas garīgā semināra rektoru Džovanni Tani.

15. maijā par priesteriem tiks ordinēti seši jūsu vadītā semināra audzēkņi. No kurienes viņi nāk?

Mons. Tani: Gandrīz visi nāk no Romas. Varu teikt, ka viņi ir iesakņojušies Romā, lai gan šajā pilsētā nav dzimuši. Viens no jaunajiem priesteriem nāk no Avellino-Neapoles apgabala. Viņu vecums ir atšķirīgs. Visjaunākajam ir 27 gadi, bet visvecākajam – 55 gadi.

Pastāstiet, lūdzu, par viņu ceļu uz priesterību.

Mons. Tani: 55-cus gadus vecais Mauricio darbojās mūzikas jomā. Viņa ceļš uz priesterību bija diezgan ilgs. Tas sākās tad, kad viņam jau bija pāri 40. Romas garīgajā seminārā viņš iestājās pirms pieciem gadiem. Enzo strādāja Itālijas pastā. Viņam bija nodrošināts darbs, ko veica ar lielu entuziasmu. Džovanni ir ieguvis filoloģijas doktora grādu, specializējoties krievu valodā. Arī viņš pirms iestāšanās seminārā vairākus gadus strādāja valsts darbu. Pārējo trīs jauno priesteru ceļš bija, varu teikt, 'normāls'. Viņi aktīvi piedalījās draudzes dzīvē un pamazām atklāja savas dzīves aicinājumu.

Kādi ir un kādiem jābūt šodien priesteriem? Un kāpēc jaunieši izvēlas būt par priesteriem?

Mons. Tani: Atbildēt uz šo jautājumu ir grūti, jo jāpieskaras Dieva un cilvēka noslēpumam. Jaunieši saklausa savā sirdī Kunga aicinājumu sekot Viņam. Apzinās, ka tas ir uzdevums palīdzēt citiem saskatīt dzīves mērķi. Dzīves mērķis balstās Dieva un tuvākmīlestībā. Šodien vairāk nekā jebkad agrāk pārdzīvojam mīlestības trūkumu, jūtam nepieciešamību atklāt savas eksistences jēgu, lai varētu dzīvot saskaņā ar ticību. Priesteri un tie, kuri gatavojas par tādiem kļūt, apzinās savu cēlo misiju. Tā ir ļoti nozīmīga un reizē ļoti skaista.

Ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties jaunajiem un arī pieredzes bagātiem priesteriem?

Mons. Tani: Domāju, ka viens no svarīgākajiem izaicinājumiem ir ticības krīze. Dzīvot saskaņā ar ticību vidē, kur tā ir zaudējusi savu nozīmi, nav nemaz tik viegli. Šodien bieži dzīvojam vienaldzības gaisotnē. Otrs izaicinājums ir sludināt ticību. Saprotam, ka šī uzdevuma veikšanai ir nepieciešams ticības briedums un pieredze. Mums jāprot to nodot ar saviem vārdiem un savas dzīves piemēru. Tad citi noteikti to pieņems.

Ko jūs varētu teikt jaunietim, kurš vēl tikai meklē savas dzīves jēgu, aicinājumu, ceļu uz priesterību?

Mons. Tani: Viņam ieteiktu paļauties uz Baznīcas un ticīgo kopienas pieredzi, tas ir, nekavējoties iesaistīties draudzes dzīvē, lai intensificētu savu garīgo dzīvi. Ne mazāk svarīgi ir atrast sev garīgo vadītāju, kas kā gudrs skolotājs palīdzētu atklāt aicinājumu. Jālūdzas un jāveic karitatīvie darbi, tas ir, jāsniedz palīdzība citiem. Tad pamazām atklāsies vai jaunietim ir aicinājums uz priesterību.

Vai šodien pasaulē aicinājumu uz priesterību skaits pieaug vai sarūk?

Mons. Tani: Šajos pēdējos gados aicinājumu skaits mazliet ir pieaudzis. Varam teikt, ka visvairāk to ir Amerikas kontinentā, īpaši Latīņamerikas valstīs. Tajā ir vairāk nekā 37 tūkstoši priesteru. Otrajā vietā ir Āzija – 28 tūkstoši. Tad seko Eiropa – 24 tūkstoši, Āfrika – 21 tūkstotis un Okeānija ar vairāk nekā 950 semināristiem. Uzskatu, ka šie skaitļi runā paši par sevi. Mēs dzīvojam Eiropā un zinām, ka Rietumeiropā trūkst priesteru, ka tā pārdzīvo zināma veida krīzi. Ir nepieciešams meklēt veidus šīs problēmas atrisināšanai.

Un kāds stāvoklis ir Romas diecēzē?

Mons. Tani: Romas diecēzē aicinājumu skaits ir vidējā līmenī. Šogad par priesteriem tika ordinēti seši priesteri. Nākamajā gadā arī būs gandrīz tikpat daudz. Taču vēlāk priesteru skaits varētu pieaugt.

sk