Itālijas prese par ASV prezidenta Džordža Buša vizīti Latvijā

Latvijas masu mediji joprojām kavējas pie aizvadītās ASV prezidenta Džordža Buša vizītes Rīgā. Šī vizīte nav palikusi bez ievērības arī Itālijas presē, kas citkārt ārzemju notikumus atspoguļo diezgan rezervēti. Salīdzinoši lielu uzmanību – veselus divus rakstus 7. maija numurā šim notikumam veltīja Turīnas La Stampa – kā parasti, žurnālistiskās pētniecības ziņā viscītīgākā un uz lielāku objektivitāti pretendējošā avīze pārējo Itālijas preses izdevumu vidū. La Stampa pacentusies nosūtīt uz Rīgu arī savu korespondentu Mauricio Molinari.

Vienā no rakstiem autors stāsta, ka Bušs Rīgā ticies ar visu trīs Baltijas valstu prezidentiem un viņa vizītes centrālais mērķis ir bijis veicināt brīvību un demokrātiju. Korespondents piebilst, ka Bušs atbalstījis Baltijas valstu prasību panākt Krievijas formālu atvainošanos par 1940. gada invāziju šo valstu teritorijā. Rakstā pieminēta arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina noraidošā atbilde, ka “šai jautājumā Amerikai Krieviju nebūtu ko mācīt”.

Otrais raksts, kas ievietots avīzē La Stampa, vēstī par ASV pirmās lēdijas Lauras Bušas vizīti Latvijas okupācijas muzejā. “Latvija zaudēja 610 000 iedzīvotāju, to skaitā ir deportētie uz Sibīriju, ebreji un vācu karavīru nošautie partizāņi” – teikts lieliem burtiem izceltajā raksta pieteikumā. Pašam rakstam dots nosaukums “Muzejs, kurā atceras Hitlera un Staļina veiktās invāzijas”.

La Stampa žurnālists vispirms apraksta dažas detaļas no Sibīrijā nometināto dzīves, vēlāk atgādina, ka II Pasaules kara beigās Staļins un Hitlers bija nonāvējuši un deportējuši 610 tūkstošus no 2 miljoni lielā Latvijas iedzīvotāju skaita, un ka cerība uz Rietumu palīdzību latviešiem izgaisa pavisam, kad Vinstons Čērčils Fultonas runā atzina par likumīgu “dzelzs priekškaru”, kas Austrumeiropu atdalīja no Rietumeiropas.

“Par draudzīgajām Rietumeiropas zemēm muzejā savukārt atgādina 15 karogi – sākot no ASV līdz Vatikānam, kas nekad neatzina Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai,” teikts rakstā.

Raksta noslēgumā itāliešu žurnālists kavējas pie Okupācijas muzeja pēdējās sekcijas eksponātiem, kas liecina par otro PSRS invāziju Latvijā – par Sarkanās armijas atgriešanos 1945. gadā, par slepkavībām un atriebību, par atjaunotām deportācijām un pēc tam – par lēnu cerības atdzimšanu pēc revolūcijas Ungārijā, pēc Prāgas pavasara un Solidarnosc kustības aizsākšanās Polijā.

Pretēji La Stampa izrādītajiem centieniem atspoguļot Buša vizīti Rīgā un vēl censties izprast Latvijas vēsturi, jau pavisam niecīga uzmanības daļa 7. maijā veiktajam ASV lielvalsts vadītāja ceļojumam veltīta citā Itālijas avīzē, kreisi orientēto partiju atbalstītajā Il Tempo . Tiesa, par Latviju rakstā nav pateikts nekas. Kā liecina raksta pieteikums, Il Tempo ir vēlējusies runāt par ASV prezidenta vizīti bijušajā Padomju Savienībā. “Bušs Staļina dzimtenē, lai runātu par demokrātiju” – tāds ir žurnālista Džampjero Gramaļjas raksta nosaukums.

Tikai ģeogrāfiskā vieta - Rīga, vismaz tiem, kam Itālijā ir priekšstats par Austrumeiropas galvaspilsētām, liek nojaust, ka raksta galvenais varonis uzturas Latvijā. Teksts sākas ar diezgan sensacionālu paziņojumu par to, ka Austrumeiropa ir vienīgā vieta, kur Bušs līdz šim ir uzstājies atklātos laukumos. Pat mājās – Amerikas Savienotajās Valstīs viņš to nemēdzot darīt. Rakstā tiek pieminēta ASV prezidenta gaidāmā vizīte Gruzijā.

Trešā avīze itāliešu valodā, kurā izdodas atrast informāciju par Buša vizīti Latvijā, ir Vatikānā iznākošā L’Osservatore Romano. Raksta pieteikums “Sešdesmitā uzvaras gadskārta pār nacismu” un pats nosaukums “Asa polemika starp ASV un Krieviju” norāda, kam itāliešu žurnālisti, kas strādā Vatikāna avīzē, ir izvēlējušies pievērst galveno uzmanību. “Bušs šodien uzturas Rīgā, Igaunijas galvaspilsētā,” kā redzam, kļūdaini, taču diezgan pārliecinoši paziņots pirmajās raksta rindās un kļūst skaidrs, ka arī šeit Latvijai nebūs iedalīta nekāda uzmanība.

Tiesa, tiek pieminētas Baltijas valstis kopumā, kas ir kļuvušas par stūrakmeni ASV un Krievijas attiecībās, Baltijas valstu vēlēšanās panākt okupācijas atzīšanu un Krievijas prezidenta Vladimira Putina noraidījums to darīt. Raksta otrajā daļā kā pozitīvs piemērs, tiek izcelta Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera atvainošanās Ukrainai par Vācijas nacistu izdarībām šai zemē. Savu atvainošanās rakstu kanclers adresējis Ukrainas prezidentam Viktoram Juščenko.

Tālāk Vatikāna izdevums kavējas pie 9. maija svinībām, kurā Eiropas tautas pārdomā par kara sekām, lai turpmāk apņemtos sadarboties miera labā.

iš