Benedikta XVI pontifikāta inaugurācijas Svētā Mise

Šodien visas pasaules uzmanība atkal ir pievērsta svētā Pētera laukumam, kur notika pāvesta Benedikta XVI pontifikāta inaugurācijas svinīga ceremonija. Tajā piedalījās vairāk nekā pusmiljons ticīgo, 200 valstu oficiālās delegācijas, dažādu ekleziālo kopienu un Baznīcu pārstāvji. Klātesoši bija arī ebreji un musulmaņi.

Svētā Mise, ar ko pāvests Benedikts XVI šodien oficiāli uzsāka savu kalpošanu, norāda uz universālās Baznīcas gana nozīmi. Pirms svinībām pāvests kopā ar Austrumu Baznīcu patriarhiem apmeklēja svētā Pētera kapu, kur brīdi lūdzās. Procesijas laikā, kad koncelebranti tuvojās altārim, Siksta kapelas koris dziedāja Laudes Regiae – litāniju visu svēto godam.

Svēto Rakstu lasījumi, kas ņemti no Apustuļu Darbu grāmatas, Kristus pirmā mācekļa vēstules un Jāņa evaņģēlija, ko diakoni nolasīja latīņu un grieķu valodās, norāda uz Baznīcas Augstā gana kalpošanu. „Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli?”

Pēc Vārda liturģijas pāvestam tika pasniegts Pallijs – Baznīcas Augstā gana simbols. Pallijs simbolizē pazudušo avi, kuru pāvests, tāpat kā Kristus – Labais Gans, nes uz saviem pleciem. Pallijā tiek iespraustas trīs metāla naglas, kas ir Kristus ciešanu simbols. Naglas tiek iespraustas trijos no pieciem uzšūtajiem krustiņiem. Agrāk to krāsa bija sarkana – Kristus Asiņu krāsā, bet vēlāk – melna, kas savukārt simbolizēja ticīgos, jeb avis Kristus ganāmpulkā. Pāvests saņēma arī Zvejnieka gredzenu, uz kura attēlots svētais Pēteris un laiva ar tīklu. Pēteris ir Apustulis un zvejnieks, kurš, ieticot Jēzus vārdiem, izvilka bagātīgu lomu.

Svētās Mises laikā divpadsmit personas no dažādām kristīgās dzīves kārtām: trīs kardināli, viens bīskaps, priesteris, diakons, divi reliģiozo ordeņu locekļi, laulāto pāris un divi pusaudži, kas gatavojas pieņemt Iestiprināšanas sakramentu, pāvestam salika „paklausības” solījumu. Šīs ceremonijas laikā koris dziedāja Tu es Petrus.

Pāvests Benedikts XVI homīlijā uzsvēra, ka šajās intensīvajās dienās trīs reizes esam dzirdējuši litāniju visu svēto godam: vispirms Svētā tēva Jāņa Pāvila II bēru ceremonijā, pēc tam uzsākot kardinālu konklavu, un šodien, kad atkal dziedam: Tu illum adiuva – stiprini un atbalsti jauno svētā Pētera pēcteci.

Katru reizi šī dziesma man deva lielu mierinājumu, īpaši, kad jutāmies atstāti pēc Jāņa Pāvila II nāves, kurš vairāk neka 26 gadus bija mūsu gans. Viņš mūs vadīja pa ceļu caur šo laiku. Viņš pārkāpa mūžības slieksni – ienāca Dieva noslēpumā. Taču šo soli viņš neveica viens pats. Kas tic, nekad nav viens – nav viens ne dzīvē, ne arī nāvē. Šajā brīdī mēs piesaucām visu gadsimtu svētos – viņa draugus, viņa brāļus ticībā, zinot, ka tie kā dzīvais kortežs pavadīja un ieveda Dieva godībā. Tagad zinām, ka viņš ir starp savējiem, ir Tēva mājās.

Pāvests skaidroja, ka pirms konklāva, dzirdot litānijas melodiju, mūsu sirdīs atkal ielija mierinājums. Kardināli sapulcējās, lai ievēlētu to, kuru Kungs bija izvēlējis. Taču kā varējām pazīt viņa vārdu? Kā 115 kardināli no dažādām valstīm un kultūrām varēja atrast tieši to, kuram Kungs gribēja uzticēt savu misiju sasiet un atraisīt? – jautāja Benedikts XVI.

Jūs, dārgie draugi, piesaucāt svēto pulkus, starp kuriem figurē lieli svētie, kas bija nozīmīgi Dieva attiecību ar cilvēkiem vēsturē. Apzinos, ka neesmu viens. Man nav jānes vienam pašam to, ko patiesībā es nevaru panest viens pats. Dieva svēto pulki mani sargā, atbalsta un palīdz nest. Mani pavada, dārgie draugi, arī jūsu lūgšanas, jūsu sirsnība, mīlestība, ticība un cerība. Patiesi svēto sadraudzībā nav tikai lielie svētie, kuri mūžībā ir aizgājuši pirms mums. Mēs visi esam svēto sadraudzība, visi kristītie Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, stiprināti Kristus Miesas un Asiņu žēlastībā, caur kuru Viņš grib mūs pārveidot un padarīt mūs līdzīgus sev.

Pāvests ar sajūsmu teica, ka Baznīca ir dzīva – tā ir brīnišķīga pieredze, ko esam ieguvuši šajās dienās. Jāņa Pāvila II slimībā un nāves brīdī īpašā veidā atklājās, ka Baznīca ir dzīva. Un Baznīca ir jauna. Tā nes sevī pasaules nākotni un rāda ikvienam no mums ceļu uz nākotni. Baznīca ir dzīva un mēs to redzam: mēs piedzīvojam prieku, ko augšāmceltais Kristus apsolīja savējiem. Baznīca ir dzīva, jo Kristus ir dzīvs, jo Viņš patiesi ir augšamcēlies. Ar sāpēm, kuras Lieldienās bija redzamas arī Svēta tēva vaigā, viņš kontemplēja Kristus ciešanu noslēpumu un pieskārās Viņa brūcēm. Taču visās šajās dienās arī mēs varējām pieskarties Augšāmceltajam. Pēc īsa, smaga un tumša brīža saņēmām mierinājumu un prieku, ko Kristus apsolīja – teica Benedikts XVI.

Turpinot sprediķi, Svētais tēvs apsveica visus klātesošos: kardinālus, bīskapus, priesterus, diakonus un katehētus. Apsveica arī reliģiozo ordeņu locekļus un kristīgos lajus. Visus tos, kuri, saņēmuši Kristības sakramentu, vēl nav pilnīgā vienībā ar Kristus Baznīcu. Sirsnīgus vārdus viņš veltīja ebreju tautas brāļiem, ar kuriem dalām lielo garīgo mantojumu. Manas domas, līdzīgi kā viļņi uz ūdens, steidzas pie visiem mūsdienu cilvēkiem, ticīgajiem un neticīgajiem – teica jaunais pāvests.

Viņš skaidroja, ka šajā brīdī nav nepieciešams prezentēt visu darbības programmu. „Atklāšu tikai daļu no tā, ko uzskatu par savu pienākumu, par kuru trešdien 20. aprīlī rakstīju savā vēstījumā, un domāju, ka turpmāk netrūks arī citu iespēju”.

Manas darbības īstā programma nav īstenot savu gribu un uzpiest savas idejas, bet gan kopā ar Baznīcu klausīt Kunga vārdu un pildīt Viņa gribu, ļaut Viņam mani vadīt, tāpat kā Viņš vada Baznīcu šajā vēstures stundā.

Pāvests norādīja uz divām zīmēm, ar kurām liturģiski tika reprezentēta Apustuļa Pētera pēcteča kalpošana. Abas šīs zīmes skaidri atklājas arī šodien paredzētajos Sveto Rakstu lasījumos.

Pirmā zīme ir no tīras vilnas austs Pallijs, kas šorīt tika uzlikts man uz pleciem. Šī senā zīme, ko Romas bīskapi nesā jau no IV gadsimta, tiek uzskatīta kā Kristus nastas simbols, ko šīs pilsētas bīskaps, Dieva kalpu kalps, ņem uz saviem pleciem. Dieva nasta ir Dieva griba, kuru mēs pieņemam. Šī griba nav ārējais smagums, kas mūs nospiež un ierobežo mūsu brīvību. Atklāt to, ko Dievs grib, atklāt savu dzīves ceļu – Izraēļa tautai tas bija liels prieks un liela privilēģija. Tas ir arī mūsu prieks: Dieva griba mūs attīra, nereti sāpīgā veidā, un ved mūs pie mums pašiem. Tādā veidā mēs kalpojam ne tikai Viņam, bet arī visai pasaulei, visai vēsturei.

Benedikts XVI skaidroja, ka patiesībā Pallija simboliskā nozīmē ir vēl konkrētāka: jēra vilna nozīmē pazudušo, slimo vai vājo avi, kuru gans liek uz saviem pleciem un nes pie dzīvības ūdens. Līdzību par pazudušo avi, kuru gans meklē tuksnesī, Baznīcas tēvi salīdzināja ar Kristus un Baznīcas tēlu. Cilvēce – mēs visi – esam pazudušās avis, kas ir apmaldījušās tuksnesī. Dieva Dēls nevar un negrib viņas atstāt. Viņš negrib atstāt cilvēci šādos dramatiskajos apstākļos. Ceļas kājās, atstāj debesu godību un dodas meklēt avi. Atrod un liek to uz saviem pleciem. Viņš nes visu cilvēci, nes mūs – Viņš ir Labais Gans, kas atdot savu dzīvibu par avīm. Pallijs nozīmē arī to, ka Kristus mūs nes un tajā pašā laikā, ka mums vienam otru ir jānes.

Turpinot sprediķi, pāvests skaidroja, ka Baznīcas gans nevar būt vienaldzīgs redzot, ka tik daudz cilvēku maldās tuksnesī. Ir daudzi un dažādi tuksneša veidi. Tie ir nabadzības, bada, atstātības, vientulības un salauztas mīlestības tuksneši. Šodien ārējie tuksneši strauji vairojas, jo iekšējie – sirds tuksneši ir tik milzīgi. Zemes bagātības vairs nekalpo Dieva dārza veidošanai, kurā visi varētu mierīgi dzīvot, bet gan varai un iznīcības ieroču spēkam. Tādēļ Baznīcai jāiet uz šiem tuksnešiem, jāmeklē un jāved atpakaļ tur nomaldījušos cilvēkus, jāved tos pie dzīvības ūdens, atpakaļ pie Kristus.

Senajās Austrumu valstīs bija pieņemts, ka karalis pats sevi iecēla par savas tautas ganu. Tas bija ciniskas varas simbols. Tautas viņam bija kā avis, ar kurām varēja rīkoties pēc sava prāta. Visu cilvēku Gans, Dievs, pats kļuva par Jēru, kas ļāva sevi piesist krustā. Pasauli atpestīja Dieva pacietība un to sagrāva cilvēku nepacietība.

Viena no gana galvenajām īpašībām ir viņam uzticēto cilvēku mīlestība, tāpat kā mīl Kristus. „Gani manus avis”, Kristus saka Pēterim, un arī man. Ganīt nozīmē mīlēt, mīlēt nozīmē būt gataviem pieņemt ciešanas. Mīlēt nozīmē dod avīm patieso labumu, Dieva patiesības barību – vārdu, un Dieva klātbūtnes barību – Vissvētāko Sakramentu.

Pāvests aicināja lūgties par viņu, lai viņš spētu mīlēt, vadīt uzticēto ganāmpulku, nebaidīties un neatstāt to vilku priekšā. Benedikts XVI skaidroja arī gredzena nozīmi. Pēteris Kunga vārdā iemeta tīklus un izvilka 153 lielas zivis. „Nebaidies, tu kļūsi par cilvēku zvejnieku!” Arī šodien Pētera pēctecim tiek atkārtoti šie vārdi, tiek aicināts doties dziļākos vēstures ūdeņos un zvejot cilvēku dvēseles Kristum.

Pāvests skaidroja, ka mēs nereti tiekam dzirdīti ar ciešanu un nāves sāļo ūdeni. Mūsu dzīve ir kā tumša jūra. Ar Evaņģēlija tīkliem Baznīca mūs izvek ārā no nāves un ved pretī Dieva gaismai.

Benedikts XVI atsauca atmiņā 1978. gada 22. oktobri, kad savu pontifikālo kalpošanu uzsāka Jānis Pāvils II. Vēl šodien ausīs skan viņa vārdi: „Nebaidieties, atveriet durvis Kristum”. Pāvests uzrunāja šīs zemes stipros un varenos, kuri baidījās, ka Kristus atņems viņiem varu, ja tie atļaus ienākt savās valstīs ticības un reliģijas brīvībai. Baidījās, ka Kristus viņus nosodīs par korupcijas pārspēku un cilvēku tiesību pārkāpumiem.

Nebaidieties, kas ļauj ienākt Kristum neko nezaudē, absolūti neko no brīvas, lielas un skaistas dzīves. Tikai viņā mēs spēsim atvērt savas sirds durvis. Šodien saku jums, mīļie jaunieši, nebaidieties Kristus. Viņš neko neatņem, bet dāvā visu. Kas sevi dāvā viņam, saņem simtkārtīgi. Jā, atveriet durvis Kristum – un atradīsiet patieso dzīvi.

Pēc Svētās Mises pāvests noskaitīja lūgšanu „Debesu Karaliene” un deva savu apustulisko svētību. Inaugurācijas svinību noslēgumā Benedikts XVI pieņēma valstu oficiālās delegāciju. Viesu vidū bija arī Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

sk