Jāņa Pāvila II ciešanu noslēpums

“Katehēze caur ciešanām” – tā šais dienās tiek vērtēts pāvesta Jāņa Pāvila II vēstījums pasaulei viņa pēdējos dzīves mirkļos. Patiešām, arī tad, kad Svētais tēvs, parādoties pie savas darbistabas loga, vairs nespēja izteikt pat dažus vārdus, tā tomēr bija katehēze, pie tam, īpaši spēcīga. Laikā, kad sabiedrība tiecas piešķirt vērtību tikai veselajam un skaistajam, izrādās, ka pāvesta nespēks visvairāk ir spējis uzrunāt cilvēku sirdis. Ciešanu dimensija pāvesta Jāņa Pāvila II apustulātā izcēlās jau vairākus gadus.

Diženumu, kāds piemita šī vīra ciešanām, īpašā veidā būs ievērojuši slovāku ticīgie, pie kuriem pāvests viesojās 2003. gadā. Arī toreiz, uzrunas brīdī elpošanas grūtības sažņaudza Svētā tēva kaklu. Ar žestu palīdzību pāvests lika saprast, ka nekas neizdodas un reizē atvainoties par to visiem, kas atnākuši. Pēc neilga brīža Svētais tēvs mēģināja atsākt teikumu, taču arī šoreiz bez panākumiem. Pāvesta līdzstrādnieki šādos gadījumos mēdza aizsegt pāvestu tautai, lai nodrošinātu viņam kaut nelielu diskrētumu. Taču tas nebija vajadzīgs. Tauta saprata. Tā lūkojās uz savu viesi un šī mēmā, bezvārdu sazināšanās uzrunāja daudz spēcīgāk, daudz dziļāk, nekā to būtu spējuši visskaistākie un pārdomātākie vārdi.

Arī atgriežoties no Slovākijas, pāvests turpināja plānot savus apustuliskos ceļojumus, kas parasti sastāvēja no vairākiem nogurdinošiem pārbraucieniem, tikšanās reizēm un uzrunām. Bērnībā un jaunībā izbaudītās sēras un grūtības, nacistu un komunistu okupācijas gadi bija sekmējuši Karola Vojtilas neparasto izturību, viņa spēju dzīvot varonīga katoļa dzīvi.

Vēl spēka gados apmeklējot Brazīliju, pāvests Jānis Pāvils II zem atklātas debess celebrēja Svēto Misi, neraugoties uz to, ka ēnā vien termometra stabiņš rādīja 40 grādus. Šāds dievkalpojums notika Belemē. Pat vietējie iedzīvotāji ar grūtībām spēja izturēt vasaras svelmi, taču pāvests deva izaicinājumu saulei, pēc Svētās Mises dodoties apciemot lepras slimniekus Maritubas leprozorijā. Slimnieki, redzot sviedrus uz Svētā tēva sejas, centās viņu iedrošināt, saucot Viva o sudor do Papa! – Lai dzīvo pāvesta sviedri!

Tādā pašā garā ticīgie turpināja aplaudēt Jānim Pāvilam II arī viņa pēdējo ceļojumu laikā. Nerimtīgi aplausi pāvestam, kurš vairāk nekā 26 gadus bija sniedzis vienu no visspilgtākajām ticības, cerības un mīlestības liecībām pasaulei, skanēja arī viņa pēdējā šīszemes ceļojumā - no svētā Pētera laukuma uz atdusas vietu Vatikāna bazilikas grotās. Šie bija aplausi, kuros ietverta gan apbrīna, gan pateicība, gan mīlestība, gan arī pārliecība, ka Kristus vietnieks skata sava Macītāja vaigu tā ceļojuma mērķī, uz kuru ikviens esam aicināti.

iš