Pāvests Jānis Pāvils II - cerības, miera un izlīgšanas vēstnesis
Pāvests bija vērīgs ceļinieks. Dodoties savās universālā gana gaitās, viņa uzmanībai
neizpalika arī netaisnība un nevienlīdzība. Amazonijā, izmantojot citātu no pravieša
Isajas grāmatas, Svētais tēvs vērsās pie tiem, kas centās padzīt indiāņus no savām
zemēm: “Bēdas jums, kas ceļat māju pie mājas, piesavināties tīrumu pēc tīruma un uzkundzējaties
katram zemes stūrim, it kā jūs vienīgie dzīvotu šai pasaulē!” Riodežaneiro, Brazīlijā,
pāvests droši devās starp barakām, lai apmeklētu tos, kas nav pazinuši cilvēka cienīgus
dzīves apstākļus. Arī Kristus, vēršoties pie bagātajiem, kas aizvērušies Dieva un
cilvēku priekšā, kliedza: “Bēdas jums!”
1986. gadā Kalkutā, Jānis Pāvils II ienāca mātes Terēzes slimnieku patversmē un apstājās
pie katra no 120 cietējiem. Tad viņš noskūpstīja uz pieres nelielo albāniešu izcelsmes
māsu un teica: “Paldies visu vārdā!”.
Nenogurstošais miera vēstnieks, Karols Vojtila apmeklēja karu un konfliktu izpostītās
zemes. Viens no viņa pirmajiem apustuliskajiem ceļojumiem veda uz Īriju. Šeit, stingrā
drošības spēku pavadībā, viņš mudināja cilvēkus veidot dialogu un atgādināja par katoliskās
ticības nosodošo attieksmi pret karu.
Tikai 1997. gadā, divus gadus pēc Deitonas vienošanās parakstīšanas, Romas bīskaps
varēja apciemot Sarajevu. Blakus stadionā uzstādītajam altārim bija novietots krucifikss,
kurā karājās Kristus tēls bez rokām. Tas bija izteiksmīgs simbols kara nestajām tautas
ciešanām. Svētās Mises laikā, sniegot sniegam, pāvests šķita īpaši saviļņots un savas
slimības nespēka piemeklēts. Tomēr, neraugoties uz to, viņš stingrā, noteiktā balsī
izrunāja divus vārdus – “miers” un
“piedošana”.
Savu svētceļojumu laikā Jānis Pāvils II sarokojās sveicienam gan ar kronētajām personām,
gan valstsvīriem, nereti izsaucot arī polemiku. Tā tas notika arī Filipīnu un Čīles
apmeklējuma laikā. “Ja pāvestam būtu jāapmeklē tikai demokrātiskas zemes, tad Vatikānu
viņš atstātu tikai retu reizi,” teica kāds no Svētā tēva līdzstrādniekiem. “Baznīcas
misija ir rūpēties par nabadzīgajiem”, līdzīgā situācijā atbildēja pāvests.
Ir bijušas reizes, kad ceļojuma būtisks iemesls bija lūgt piedošanu. Spilgts piemērs
tam bija vizīte Svētajā Zemē. Jau pontifikāta sākumā lolotais ceļojums varēja notikt
tikai Kristus dzimšanas Lielajā jubilejā. Jeruzalemes apmeklējuma laikā, pēc lūgšanas
pie Raudu mūra, Svētais tēvs pēc ebreju parauga ievietoja šai mūrī zīmīti, tādējādi
uzticot savu lūgšanu Dievam. Tā bija lūgšana piedot kristiešiem visus viņu noziegumus
un pāridarījumus pret ebrejiem.
Apustulātu, ko pāvests veica ceļojot, nespēja mazināt arī Parkinsona slimība, kas
saasinājās pēdējo gadu laikā. Cik vien iespējams, Svētais tēvs pretojās slimības izraisītajam
nespēkam, lai cilvēkiem visā pasaulē liecinātu par Kristu.