Jānis Pāvils II – lielais ceļinieks

Vairāk nekā 26 gadus dvēseļu gans baltajā tērpā ir apmeklējis savu milzīgo draudzi – pasauli. Viņš devās uz jebkuru zemes malu, pie tautām, ja vien tās vēlējās viņu pieņemt. Šis dvēseļu gans – Jānis Pāvils II kopš savas pirmās dienas Vatikānā ir devis izaicinājumu arī pāvesta dzīves stilam.

“Domāju draudzes prāvesta kategorijās. Prāvests ir tas, kuram jāiet pie cilvēkiem,” teica Jānis Pāvils II sava pontifikāta sākumā. Vojtila nokāpa no pjedestāla un pats savām kājām, tāpat kā cītīgs lauku prāvests devās pie savas plašās “draudzes”. 1994.gadā, apmeklējot Loreto svētnīcu, viņš atgādināja bīskapiem “Kristus mums nav teicis “Sēdiet Vatikānā”, bet: “Ejiet visā pasaulē”.

Kardināls Ečegarē pāvestu Jāni Pāvilu II ir nosaucis par “ceļotāju pēc aicinājuma un metodes”. To pierāda arī skaitļi. Divdesmit sešos gados pāvests ir veicis vairāk nekā 1 100 000 kilometru, noskūpstījis 134 valstu zemi, teicis vairāk nekā 3000 uzrunu. Savu apustulisko ceļojumu laikā viņš ir paaugstinājis altāru godā simtiem vīriešu un sieviešu. Taču starp daudzajiem ārzemju ceļojumiem viņš nebija aizmirsis arī savus Romas bīskapa pienākumus. Šai kārtā Jānis Pāvils II apmeklēja Romas diecēzes draudzes. Tāpat viņš pabija arī daudzās Itālijas pilsētās.

Trīs mēnešus pēc ievēlēšanas svētā Pētera pēcteča amatā, pāvests devās uz Meksiku, vēlāk uz savu dzimto Poliju, pēc tam – uz Īriju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Turciju. Kardināls Višinskis Jāni Pāvilu II viņa pontifikāta sākumā draudzīgi sauca par “spēcīgo Vadovices kalnieti”. Patiešām, viņa spēkos bija pārvarēt ne vien Āfrikas karstumu un ziemeļzemju aukstumu, bet arī atpūtas trūkumu.

“Nabadzīgie neceļo,” šādu atbildi sniedza viens no pāvesta tuvākajiem līdzstrādniekiem tiem, kas, sākotnēji baidoties no svētceļnieku skaita eventuālās samazināšanās Romā, centās pāvestam izteikt pārmetumus par viņa biežajām ārzemju vizītēm. Tieši šajā atbildē slēpās Svētā tēva centieni apmeklēt pēc iespējas vairāk cilvēku, kas paši sava trūkuma dēļ nespētu apmeklēt svētā Pētera pēcteci Romā. Visvairāk par visu šie ceļojumi bija universālās Baznīcas gana iešana pie nabadzīgajiem.

Pirms Jāņa Pāvila II vienīgi Pāvils VI uzdrošinājās atstāt Vatikānu, lai veiktu apustulisko misiju ārzemēs. Taču viņa ceļojumi bija daudz diskrētāki un nepulcināja ap sevi tik lielas ļaužu masas. Punkts pāvesta Pāvila VI ceļojumiem tika pielikts Manilā, kad kāds vīrs pūlī mēģināja viņu nodurt. Turpretim Jānis Pāvils II arī pēc izdarītā atentāta, nepacietīgi gaidīja mediķu atļauju, lai no jauna varētu doties tālākā ceļojumā.

Protams, pēc 1981. gada 13. maija, lai arī negribot, Jānim Pāvilam II nācās samierināties ar drošības mēriem un sveikt pūli, mājot tam no automašīnas. Taču arī šajās reizēs, par spīti miesassargu uzmanībai, pāvestam dažreiz izdevās satvert rokas, kas stiepās pretim sveicienam. Tiem, kas šajās reizēs viņam ieteica būt modram, pāvests mēdza attraukt: “Gan jau Dievmāte mani sargās!”

Gadiem ritot un pāvestam ceļojot, mainījās arī viņa uzņemšanas scenogrāfija. Baznīcas kļuva par mazām, tikšanās reizēm ar Svēto tēvu nācās atvēlēt laukumus, hipodromus, lidlaukus, stadionus. “Vojtyla superstar” – tā pāvestu nosauca amerikāņu žurnāls Time, 1994. gadā izraugoties viņu par “gada cilvēku” un sniedzot sekojošu paskaidrojumu: “Tas ir pāvests intelektuālis un pāvests karotājs.

Viņa idejas atšķiras no tām, ko lolo lielākā mirstīgo daļa. Tās ir daudz cēlākas.” Taču ne visi Amerikas Savienotajās Valstīs bija vienisprātis ar žurnāla Time teikto. Kad 1979. gadā, savas pirmās vizītes laikā ASV pāvests nosodīja bezmēra patēriņu un sociālās netaisnības, teica “nē” sieviešu priesterībai, abortiem un kontracepcijai, Amerikas televīzijā skanēja šādi komentāri: “Mums patīk dziedātājs, bet nepatīk viņa dziesma”.

Arī dažās Rietumeiropas zemēs Jānis Pāvils II tika uzņemts atturīgi. Poļu tautības pāvests uz savas ādas bija izbaudījis komunismu, taču viņš neļāva sevi apmānīt arī Rietumzemju dzīvesveidam. Viņš vērsa asu kritiku pret visu, kas liek aizmirst Dievu un savu tuvāko, pret tiem, kas nerūpējas par vājākajiem sabiedrības locekļiem, kur patēriņš liek palikt vienaldzīgiem un meklēt visāda veida labklājību, aizmirstot rūpes par dvēseli. “Cilvēka nākotne nav meklējama ne Maskavā, ne Ņujorkā,” tā ir frāze, kas palīdz izdarīt vislabāko pāvesta domas sintēzi.

is