Pāvesta cilvēciskās aizraušanās

Saule jau gāja uz rietu, kad Vadovices mājās 1920. gada 18. maijā gaismu ieraudzīja Karols Vojtila. No netālu esošās baznīcas skanēja dziesmas Jaunavai Marijai. Tas bija Dievmātei veltīts mēnesis. Karola māte Emīlija palūdza bērnu saņēmēju atvērt logu, lai dziesmas labāk varētu sadzirdēt jaundzimušais. Tā sākās poļu bērna dzīve, tā sākās pāvesta dzīve, kas Vatikānā ienesa daudz ko no šī Vadovices bērna. Gandrīz 70 gadus vēlāk franču žurnālists un rakstnieks Andrē Frosārs, kuram bija reta izdevība uzkavēties vairākās sarunās ar Svēto tēvu, rakstīja: “Fiziski šis pāvests ir tas, ko vienkāršu ļaužu valodā sauc par “dabas spēku”. Kad viņš pirmoreiz parādījās publikai Romas bīskapa kārtā, klātesošajiem itāliešiem radās iespaids, ka “svētā Pētera laukumā ir ienācis bruņukuģis Potjomkins, vai nevaldāma vētra” - tā izsakās daži notikuma liecinieki. Citi viņu salīdzina ar lauvu, kas lai arī mierīgs, vienmēr ir un paliek lauva.

Šis pāvests bija Polijas dēls. Viņš nācis no zemes, kur sniegs klāj zemi veselu gada trešdaļu. Taču pāvesta paša dabai piemita intensīvākas krāsas. Pirms viņa Vatikānā vēl nekad nebija redzēts pāvests, kurš galvā uzdrošinājās likt indiāņu tradicionālo spalvu cepuri, vai meksikāņu sombrero, vai arī ogļrača aizsargķiveri. Neviens pāvests pirms viņa ar tik lielu aizrautību nebija apbrīnojis afrikāņu vai tālo Okeānijas salu cilšu dejas un dziesmas, un ļāvis tām piedimdināt svētā Pētera baziliku vai laukumu.

Neviens pāvests pirms viņa nebija redzēts sarunājamies ar indiāņiem, pastaigājoties starp nabadzīgajiem brazīliešu pilsētu un ciematu graustiem, nometoties ceļos nabadzīgo un slimo priekšā. Karola Vojtilas vienkāršie, cilvēcīgie žesti ir ienākuši miljoniem cilvēku sirdīs visā pasaulē. Tāpat sirdīs paliks maigums, ar kādu vīrs baltajā tērpā apskāva un turēja rokās bērnus. Tie, kas pāvesta gaitām sekoja agrākos viņa pontifikāta gados, nekad neaizmirsīs viņu slēpotāja, futbolista, peldētāja izskatā.

Ziemeļzemju bērni aug, mācoties mīlēt aukstumu tikpat lielā mērā, cik siltumu. Vadovicei, kas atrodas 50 kilometrus no Krakovas, cauri tek Skavas upīte. Mazais Ļoļeks – tā viņu sauca māte un tā viņu joprojām, mīlot, sauc gandrīz visi tautieši, bieži nāca peldēties šai upītē, kas nebija dziļa. Agros pavasaros un vēlos rudeņos kopā ar dažiem citiem bērniem Ļoļeks iegremdējās vēsajā ūdenī, gūstot pirmo fizisko rūdījumu. Ziemā, kad upīte aizsala, tā noderēja par lielisku hokeja spēles laukumu.

Taču vislielākā sportiskā aizraušanās nākamajam pāvestam bija kalnu slēpošana. Jau zēna gados viņš mīlēja iet uz 3 kilometrus attālo Lisa Goru, lai vairākas reizes nolaistos no šī stāvā kalna. To Karols nebeidza darīt arī tad, kad bija jau iesvētīts priestera kārtā. Bet būdams jau kardināls, Vojtila vienreiz nonāca pamatīgās nepatikšanās, kad nolaižoties no Tatru kalniem, nezinot bija šķērsojis Čehoslovākijas robežu.

Slēpes netika atstātas aizmirstībā arī tad, kad Karols Vojtila bija kļuvis pāvests Jānis Pāvils II. Bieži vien viņš devās uz Abruccu kalniem Itālijas vidienē, uz Ovindoli. Vēlāk, sirmgalvja gados, slēpošanu gan nācās nomainīt pret pastaigām sniegotajos Val da Ostas un Kadores kalnos, ik vasaras pavadot šeit dažas nedēļas. Arī šai ziņā Jānis Pāvils II atšķīrās no saviem priekšagājējiem Svētā Pētera pēcteča amatā, kuri vasaru pavadīja, dzīvojot vienīgi Kastelgandolfo pilī netālu no Romas.

Taču arī pāvestu vasaras rezidencē Jānis Pāvils II nekavējās izdarīt izmaiņas, iekārtojot šeit 12x25 metrus lielu peldbaseinu.
iš