Ardievas pāvestam Jānim Pāvilam II

Neraugoties uz to, ka daudzi klausītāji ar televīzijas starpniecību jau būs vērojuši pāvesta bēru dievkalpojuma norisi, mūsu raidījumā vēlreiz pārcilāsim spilgtākos brīžus, kas saistījās ar Svētā tēva pēdējo atvadu ceremoniju.

Pēc tam, kad no Jāņa Pāvila II bija atvadījušies vairāki miljoni cilvēku, viņa miesas tika guldītas pavisam vienkāršā, pieticīgā cipreses koka zārkā. Svētā tēva seja tika apklāta ar baltu zīda plīvurdrānu. Šī žesta dziļākā, simboliskā nozīme ir tā, ka pāvesta dzīve nu būs apslēpta pasaulei un tā turpināsies Dievā.

Atvadu dievkalpojums sākās ar Siksta kapelas ērģeļu skaņām. Pēc dažām minūtēm no svētā Pētera bazilikas sāka nākt bēru procesija. Tās priekšgalā – pāvesta Jāņa Pāvila II ilggadējais liturģisko ceremoniju vadītājs , arhibīskaps Piero Marini. Divpadsmit vīri uz pleciem nesa zārku ar pāvesta mirstīgajām miesām. Svētā Pētera laukumu piepildīja nerimtīgi aplausi. Zārks tika novietots uz paklāja altāra priekšā. Uz zārka vāka iegravēts krusts un Dievmātes vārda iniciālis “M”. Tas atgādina par Svētā tēva veltīšanos un uzticību Kristus Mātei visas savas pastorālās kalpošanas laikā.

Svētās Mises svinības pavadīja nemitīga, spēcīga vēja pūsma, it kā atgādinot par Svētā Gara dvesmu. Vējš šķirstīja arī atvērtā Evaņģēlija lappuses uz pāvesta zārka, līdz grāmata tika aizvērta pavisam. Evaņģēlijs bija viens no trim spēcīgākajiem šīsdienas Svētās Mises simboliem. Pārējie divi – krucifikss un Lieldienu svece.

Bēru dievkalpojumu celebrēja kardināls Jāzeps Ratcingers, viņam koncelebrēja daudzi kardināli gan tie, kas strādā Romas kūrijā, gan tie, kas šais dienās ieradušies Romā no dažādām pasaules diecēzēm. Svētajā Misē piedalījās vairāk nekā divi miljoni ticīgo, kas bija piepildījuši svētā Pētera laukumu un tā apkārtni, kā arī tie, kas bēru norisi vēroja lielajos televīzijas ekrānos pie Jāņa Laterāna bazilikas, senajā Romas stadionā Circo Massimo, kā arī Fjumičīno un Čampino lidostās. Uz paaugstinājuma pie altāra bija atvēlētas vietas apmēram 120 pasaules valstu vadītājiem, citu kristīgo konfesiju un citu reliģiju pārstāvjiem.

Svētās Mises laikā vairākas reizes atskanēja klātesošo aplausi. Jo īpaši aizkustināti ļaudis jutās pēc homīlijā teiktajiem noslēguma vārdiem, ka pāvests “mūs redz un mūs svētī no debesu mājokļa loga”.

Daudzu dievkalpojuma dalībnieku rokās bija valstu karogi, kam piestiprinātas melnas sēru lentas. Visvairāk bija Polijas valsts karogu, kas liecināja, ka pavadīt Svēto tēvu pēdējā šīszemes gaitā ir ieradušies daudzi, jo daudzi viņa tautieši. Tāpat klātesošo rokās bija lozungi, kas vēstīja, ka ticīgie pāvestu jau uzskata par svētu. Santo subito – “svēts tūlīt” – tā vēstīja trīs lieli transparenti laukuma vidū. Tāpat kā daudzās tikšanās reizēs ar pāvestu, jaunieši nevilcinājās skandināt Viva il Papa! – Lai dzīvo pāvests!

Svētās Mises noslēgumā puslokā ap pāvesta zārku nostājās Austrumu Baznīcas patriarhi un bīskapi, lai teiktu aizlūgumu saskaņā ar Austrumu Baznīcas tradīciju. Pulksten 12 un 28 minūtēs kardināls Ratcingers pasvētīja pāvesta zārku ar svētītu ūdeni un apkūpināja to ar vīraku. Pēc beigu lūgšanas, nerimtīgu aplausu pavadībā, zārks ar Svētā tēva mirstīgajām miesām atkal tika pacelts divpadsmit vīru plecos un lēnā, svinīgā gaitā nests uz svētā Pētera baziliku. Pirms ieejas tajā, pulksten 12 un 41 minūtē zārks vēlreiz tika pagriezts pret tautu pēdējam atvadu sveicienam un ienests bazilikas iekšienē. Pūlis nemitējās aplaudēt sešas minūtes.

Svētā Pētera laukumā vēl ilgi valdīja dziļš, svētsvinīgs aizkustinājums - tāds, ko rada apziņa, ka dzīve, kas ir apstājusies šai pasaulē, turpinās Dievā, Viņa mūžīgajā valstībā – “zemē, kur viss dzīvo”.

is