"Seko man!" – kardināla Ratzingera sprediķis Jāņa Pāvila II bēru dievkalpojumā

„Seko man” – augšāmceltais Kristus saka Pēterim. Tas ir Kunga aicinājums māceklim ganīt Viņa avis. „Seko man” – šie Kristus vārdi ir atslēgas vārdi, lai saprastu mūsu mīļotā pāvesta Jāņa Pāvila II, kura mirstīgās atliekas šodien guldām zemē, dzīves vēstījumu. Lai gan mūsu sirds ir skumju pārņemta, taču tajā valda priecīga cerība un dziļa pateicība.

Tādas ir mūsu izjūtas, dārgie brāļi un māsas Kristū, klātesošie svētā Pētera laukumā, kā arī tam blakus esošajās ielās un citos Romas laukumos, kas šajās dienās ir neskaitāmu svētceļnieku pārpildīti. Cilvēki lūdzas un klusē. Sirsnīgi sveicu visus. Kardinālu kolēģijas vārdā ar cieņu vēršos pie valstu prezidentiem, valdību pārstāvjiem un dažādu valstu delegācijām. Sveicu Baznīcu un kristīgo kopienu, ka arī citu reliģiju pārstāvjus. Sveicu arī arhibīskapus, bīskapus, reliģiozo ordeņu locekļus un visus ticīgos, kuri ir ieradušies no pieciem kontinentiem, bet īpaši jauniešus, kurus Jānis Pāvils II bieži sauca par Baznīcas nākotni un cerību. Sirsnīgi sveicu arī visus tos, kuri ar radio un televīzijas starpniecību vienojas ar mums šajā atvadīšanās no mīļotā pāvesta svinīgajā ceremonijā.

„Seko man” – students Karols Vojtila ļoti mīlēja literatūru, teātri un poēziju. Strādājot ķīmisko vielu fabrikā, nacistu terora apdraudēts, viņš saklausīja Kunga balsi: „Seko man!”. Šādos, smagos apstākļos, viņš lasīja filozofiska un teoloģiska satura grāmatas, vēlāk iestājās pagrīdes seminārā, ko nodibināja kardināls Sapieha, bet pēc kara studijas pabeidza Jagiellas universitātē Krakovā. Cik bieži savās vēstulēs priesteriem un savās autobiogrāfiskajās grāmatās viņš runāja par savu priesterību, kura ceļu uzsāka 1946. gada 1. novembrī. Šajos rakstos savu aicinājumu uz priesterību pāvests skaidro, balstoties uz Jēzus vārdiem. Vispirms uz: „Ne jūs mani izredzējāt, bet Es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus, un lai jūsu augļi paliktu”(Jn 15,15). „Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (Jn 10.11) un trešā frāze: „Kā Tēvs mani mīlējis, tā Es jūs mīlu. Palieciet manā mīlestībā” (Jn 15,9). Šajos trijos teikumos redzam mūsu Svētā tēva dvēseli. Viņš nenogurstoši gāja visur, lai nestu augļus un lai tie paliktu.

„Celieties, ejam!” – tāds ir pāvesta iepriekšpēdējās grāmatas nosaukums. „Celieties, ejam!” – ar šiem vārdiem viņš aicināja arī mūs iziet no seklās ticības, pamosties no mācekļu miega, gan vakardienas, gan šodienas mācekļu miega. „Celieties, ejam!” – viņš mums saka arī šodien. Svētais tēvs bija priesteris līdz pašiem dziļumiem, jo atdeva savu dzīvi Dievam par savām avīm, par avīm visā pasaulē, ikdienas kalpojot Baznīcai, īpaši pēdējo mēnešu smago pārbaudījumu brīžos. Tādā veidā viņš vienojās ar Kristu, bija labais gans, kas mīl savas avis. Un beidzot, „palieciet manā mīlestībā!” – pāvests, kurš gāja pretī visiem, kurš spēja piedot un atvēra savu sirdi visiem, arī mums šodien atkārto Kunga vārdus: „Palieciet Kristus mīlestībā”. Viņa skolā mēs mācāmies patiesi mīlēt.

„Seko man”. 1958. gada jūlijā jaunā priestera Karola Vojtilas priekšā pavērās jauns posms ceļā, kurā sekoja Kristum un ar Kristu. Kā parasti, Karols kopā ar jauniešu grupu brīvdienās devās ar kanoe laivām pa Mazuru ezeriem. Tieši tobrīd saņēma kardināla Primāta Višinska vēstuli, kurā viņš aicināja jauno priesteri ierasties pie viņa. Karols nojauta šādas tikšanās iemeslus. Tajā bija nominācija būt par Krakovas palīgbīskapu. Universitātes atstāšana, priekpilnā tuvuma ar jauniešiem un intelektuālā darba pārtraukšana, kurā viņš centās iedziļināties cilvēka un Dieva radītajos dabas noslēpumos, lai mūsdienu kristīgajai pasaulei interpretētu cilvēka eksistences nozīmi – tas viss viņam, šķita, kā sevis zaudēšana, tā zaudēšana, kas bija šī jaunā priestera cilvēciskā būtība.

„Seko man!” – Baznīcas balsī Karols dzirdēja paša Kristus balsi. Viņš apzinājās cik patiesi ir Kunga vārdi: „Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to iegūs” (Lk 17,33). Mūsu pāvests – kā visi zinām – nekad negribēja glābt dzīvību, paturēt to tikai sev; gribēja atdot Kristum sevi, bez ierobežojumiem, līdz pat pēdējam brīdim, un tādā veidā viņš atdeva sevi arī mums. Viņš pieredzēja, ka viss, ko salika Kunga rokās atgriezās viņam jaunā veidā. Vārda, poēzijas, literatūras mīlestība bija viņa priesteriskās misijas nozīmīga daļa. Tas viss ieguva jaunu svaigumu, aktualitāti, jaunu spēku Evaņģēlija sludināšanai.

„Seko man!” 1978. gada oktobrī Karols Vojtila atkal dzirdēja Kunga aicinājumu. Atkārtojās dialogs ar Pēteri, kas izskanēja šīs dienas Evaģēlijā: „Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli? Gani manas avis” Uz Kunga jautājumu: „Karol, vai tu mani mīli?”, Krakovas arhibīskaps no visas sirds atbildēja: „Kungs, tu visu zini, tu zini, ka tevi mīlu”. Kristus mīlestība bija mūsu mīļotā Svētā tēva spēka avots. Kas redzēja viņu lūdzamies un dzirdēja viņu runājam, to ļoti labi zina. Pateicoties šai ciešajai vienotībai ar Kristu, spēja nest lielo atbildības smagumu, kas pārsniedz cilvēka spēkus: būt par Kristus ganāmpulka un viņa universālās Baznīcas ganu.

„Seko man!” Reizē ar uzdevumu ganīt ganāmpulku, Kristus Pēterim atklāj savas ciešanas. Ar šo pēdējo vārdu, ar ko tika rezumēts dialogs par mīlestību un gana sūtību, Kungs norāda uz citu dialogu, kas notika Pēdējo vakariņu laikā. Tad Jēzus pateica: „Tur, kur es eju, jūs iet nevarat”. Peteris viņam teica: „Kungs, uz kurieni ej?” Jēzus atbildēja: „Uz kurieni es eju, tu man sekot nevari, bet vēlāk sekosi”. Pēc Pedējām vakariņām Jēzus iet uz krusta nāvi, iet uz augšāmcelšanos – Viņš ieiet Lieldienu noslēpumā: Pēteris pagaidām vēl nevar viņam sekot. Tagad – pēc augšāmcelšanās - ir pienācis šis brīdis, šis „vēlāk”. Ganot Kristus ganāmpulku, Pēteris ienāk Lieldienu noslēpumā, iet uz krusta nāvi un augšāmcelšanos. Par to Kungs runā ar sekojošiem vārdiem: „kad tu biji jauns... gāji, kur vēlējies, bet kad paliksi vecs, tu izstiepsi savas rokas un citi tevi apjozīs un vedīs, kur tu nevēlies”.

Sava pontifikāta pirmajos gados Svētais tēvs, būdams jauns un spēka pilns, Kristus vadībā devās līdz pat pasaules malām. Bet pēc tam aizvien dziļāk vienojās ar Kristus ciešanām, aizvien skaidrāk saprata šo vārdu patiesību: „cits tevi apjozīs...” Tieši šādā vienotībā ar Kristus ciešanām nenogurstoši un ar jaunu degsmi sludināja Evaņģēliju, mīlestības misterium līdz galam.

Lieldienu noslēpumu viņš mums atklāja kā žēlsirdības noslēpumu. Atsaucot atmiņā atentātu, raksta: „Kristus ciešot par mums visiem, dāvāja ciešanām jaunu jēgu, atklāja jaunu dimensiju, jaunu kārtību, mīlestības kārtību... tās ir ciešanas, kas ļaunumu sadedzina mīlestības ugunīs un pat no grēka spēj iegūt labestības augļus” Šīs vizījas stiprināts, pāvests cieta un mīleja kopā ar Kristu. Tādēļ viņa ciešanu vēstījums un viņa klusēšana ir tik izteiskmīga un auglīga.

Dieva žēlsirdība: Svētais tēvs Dieva želsirdības atspulgu atrod Dievmātē. Bērnībā zaudējis savu māti, viņš vēl vairāk iemīlēja Dieva Māti. Krustā piekaltā Kristu vārdus uztvēra kā sev adresētus: „Lūk, tava Māte” un darīja tā, kā Kunga mīļais māceklis – pieņēma viņu savā dzīvē – Totus Tuus. No Mātes iemācījās būt līdzīgs Kristum.

Mums visiem dziļi atmiņā paliks viņa dzīves pēdējā Lieldienu svētdiena, kad ciešanu apzīmogots, parādījās Vatikāna pils logā, lai pēdējo reizi dodu mums svētību „Urbi et Orbi”. Varam būt pārliecināti, ka mūsu mīļais pāvests tagad stāv sava Tēva nama logā, raugās uz mums un mūs svētī. Jā. Svetī mūs. Svētais tēv, tavu dārgo dvēseli atdodam Dieva Mātes rokās, tavas Mātes rokās, kura katru dienu vadīja tevi un tagad ir ievedusi tava Dēla, Jēzus Kristus godībā. Amen

sk