Tūlīt pēc tam, kad pāvestam tika izdarīta traheotomijas operācija, viņš sazinājās
ar zīmīšu starpniecību. Vienā no tām Svētais tēvs rakstīja “Es vienmēr esmu Totus
Tuus – viss tavs.” Arī pēdējā dokumentā, ko parakstīja pāvests Jānis Pāvils II – vēstulē
paulīņu eremītu ģenerālprioram Izidoram Matuševskim Jasna Goras svētnīcā Čenstohovā
minēti šie divi vārdi TOTUS TUUS.
Tie bija kļuvuši par savdabīgu pāvesta dzīves moto. Pēdējā vēstule, kas tika uzrakstīta,
pavadot Svētā tēva dāvanu – divus kroņus Jasna Goras Dievmātei, īpašā veidā noslēdz
pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikātu, ko bija iezīmējusi Totus Tuus attieksme. Pilnīga
piederība Kristus Mātei neapšaubāmi nozīmē piederību Kristum un tātad – Dievam. Atceroties
Mātes ciešanas pirms diviem tūkstošiem gadu, Jānis Pāvils II, gulēdams savā ciešanu
gultā, apskāva krustu.
Zem Kristus krusta klusējot stāvēja Marija, Dēla pestījošā upura lieciniece. Mirstot
krustā, Jēzus novēlēja Mariju par Māti visiem Dieva bērniem. Tā ir garīgā mātišķība,
kas radusies Pestītāja Lieldienu noslēpumā. Pāvests Jānis Pāvils II Mariju izvēlējās
par Māti jau deviņu gadu vecumā, kad nomira viņa miesīgā māte. Tā pamazām auga un
attīstījās mariāniskā dimensija nākamā pāvesta dzīvē.
Viena no skaistākajām mariāniskajām liecībām izskanēja pāvestam viesojoties Kalvārijas
Žebžidovskas svētnīcā, kur viņš vērsās pie Marijas ar šādiem lūgšanas vārdiem: “Apņem
savus bērnus ar savu apmetni, lai viņiem neuzbrūk ļaunums!” Godbijība uz Dievmāti,
kāda piemita šim pāvestam, ir bijusi tikai nedaudziem. Gan bīskapa, gan vēlāk pāvesta
emblēmai viņš bija izvēlējis Marijas iniciāli “M” un moto “Totus Tuus”, kas norāda
uz paļāvību pret Kristus Māti.
Par šo savi izvēli Svētais tēvs ir stāstījis savā pirmajā radiovēstījumā Urbi et Orbi,
vēlāk grāmatās “Pārkāpt cerības slieksni” un ‘Dāvana un noslēpums”. Radiovēstījumā
pāvests atzinās, ka viņa dzīvē bijis laiks, kad šķitis, ka viņa piekoptais Marijas
kults varētu nomākt Kristus kultu. Taču tad palīdzējusi svētā Ludviķa Marijas Grinjona
de Monfora grāmata “Patiesa Marijas godināšana”, kurā ar moto Totus Tuus izteikta
pilnīga piederība Kristum caur Jaunavu Mariju. Monfors precizē: “Es esmu viss tavs
un viss, kas ir mans, pieder Tev, mans mīļais Jēzu, caur Mariju, Tavu svēto Māti”.
Savas dzīves laikā pāvests ir apmeklējis daudzas mariāniskās svētnīcas. Īpaša saikne
viņu vienoja ar Fatimas Dievmātes svētnīcu. Kad 1981.gada 13.maijā Ali Agdžas raidītā
lode pāvestam sašķaidīja daļu no zarnu trakta un pavisam neizskaidrojamā veidā nebija
skārusi aortu un citus dzīvībai svarīgus orgānus, Svētais tēvs nešaubījās, ka tā bija
Marijas mātišķā roka, kas vadīja lodes trajektoriju.
Tāpēc 2000. gadā Jānis Pāvils II Fatimā, pie Dievmātes statujas kājām atstāja kādreiz
no Polijas Baznīcas primasa, kardināla Višinska saņemto dāvanu – kardināla gredzenu.
Ne mazāk simbolisks ir cits pāvesta dāvinājums Fatimas Dievmātei – lode, kas bija
izņemta no viņa paša miesām. Šodien tā ir iekalta kronī, kas rotā Fatimas Dievmātes
statuju.
Nozīmīgas reizes, kurās pāvests ir pagodinājis Kristus Māti, ir 1984. gadā veiktais
pasaules veltīšanas akts Marijas Bezvainīgajai Sirdij, mariāniskā gada svinēšana 1985.
gadā, dokuments Redemptoris Mater - viens no ievērojamākajiem dokumentiem Jāņa Pāvila
II pontifikāta laikā.
Mariānisko kultu pāvests neatlaidīgi ir praktizējis arī, skaitot Rožukroni, lūgšanu
“Kunga eņģelis”, Jaunavai Marijai veltītu Litāniju. 2002. gadā viņš papildināja Rožukroni
ar jaunajiem Gaismas noslēpumiem. Tie visi attiecas uz Jēzus publisko dzīvi un darbību.
Tā ir Gaisma, kurā pāvests raugās šobrīd, līdzīgi kā toreiz, kad pirms pieciem gadiem
viņš apmeklēja Nācaretes grotu, kur eņģelis parādījās Jaunavai Marijai, lai pasludinātu
Pestītāja dzimšanu. Kā vēstī liecinieki, pāvests tad nometās ceļos, noskūpstīja zemi
un aizgrābts garā, uzsāka skaitīt “Esi sveicināta, Marija” un “Totus Tuus” virkni.
Pēc tam klusējot, atplauka svētsvinīgā smaidā kā tāds, kas ir atgriezies mājās.