4. martā Baznīca godina svētā Kazimira piemiņu. Mūsu kaimiņzemes Lietuvas debesīgais
aizbildnis dzīvoja laikā no 1458. līdz 1484. gadam. Kazimirs piedzima Krakovā sava
tēva – Polijas karaļa un Lietuvas lielprinča Kazimira IV pilī. Viņa māte Elizabete
no Austrijas bija imperatora Albrehta Otrā Hapsburga meita. Kazimirs bija trešais
bērns starp astoņām karaliskās ģimenes atvasēm.
Kāds tad bija svētais Kazimirs? Viņa pirmais skolotājs, vēlākais poļu bīskaps Jans
Dlugožs savu audzēkni raksturoja kā izcilu, reti talantīgu un zinošu jaunekli. Cits
skolotājs, itālietis Kallimahs Buonakorsi, kas Kazimiram pasniedza retorikas mākslu,
atcerējās viņu kā
divus adolescens
- svētu jaunekli. Kāds prūšu hronists savukārt, viņu sauc par ļoti gudru un tikumīgu,
par kuru cilvēki runā tikai labu.
1471. gada rudenī, kad Kazimirs bija tikai 13 gadus vecs, vecāki viņu sūtīja uz Ungāriju,
lai ieņemtu karaļa troni, uz kuru mātei Elizabetei bija sukcesijas tiesības. Nākamā
gada pavasarī Kazimirs atgriezās Krakovā, kur turpināja izglītību. Tai pašā laikā
vecākais brālis Ladislavs mantoja Bohēmijas troni, bet princis Kazimirs kļuva par
pretendentu uz sava tēva troni. 16-17 gadu vecumā Kazimirs sāka apceļot karaļvalsti,
lai gūtu peredzi tās pārvaldē. Divdesmit divu gadu vecumā tēvs viņu iecēla par valsts
līdzpārvaldnieku, bet vēlāk viņš pārvaldīja Poliju, kamēr tēvs palika Lietuvā. Kazimirs
nostiprināja valsti, atmaksāja parādus, izskauda noziedzību provincēs, reformēja galmu
un atjaunoja draudzīgas attiecības ar Svēto Krēslu, kas bija novājinājušās tēvam Kazimiram
IV uzturot kontaktus ar husītiem.
1483. gadā Kazimirs ieradās Lietuvā – zemē, kas piederēja viņa tēvam Kazimiram IV,
vectēvam Jagailim un vecvectēvam Aļģirdam. Nākamajā gadā Kazimirs nomira. Viņa miesas
tika guldītas Viļņas katedrālē. Daudzi cilvēki pēc tam sāka lūgties pie viņa kapa,
jo savas dzīves laikā Kazimirs bija izplenījies plašu uzmanību ar savu svēto dzīvesveidu.
Romas bīskaps saņēma vairākus ierosinājumus par Kazimira kanonizāciju. To pieprasīja
Viļņas bīskaps Alberts, franciskāņu ordenis un Kazimira brālis, karalis Sigismunds
II. 1517. gadā pāvests Leons X nozīmēja komisiju, kurai bija jārūpējas par liecību
vākšanu kanonizācijas procesam. Pēc trim gadiem pāvesta nuncijs un benedikiešu mūks
Zaharijs Ferrari ieradās Lietuvā, kur sāka iztaujāt cilvēkus, kas varēja liecināt
par svētā Kazimira dzīvi. Atklājās, ka princis bija arī pamatīgs gandarītājs, jo zem
karaliskā apģērba viņš nēsāja asu saru drēbi, gulēja uz grīdas, lūdzās pie slēgta
dievnama durvīm, kā arī atbalstīja nabagus, atraitnes un bāreņus. Starp daudzajiem
svētā Kazimira tikumiem izcēlās viņa taisnības izjūta un pašdisciplinētība. Līdz pat
dzīves beigām viņš apņēmās būt šķīsts miesā un garā.
Svētais Kazimirs nodzīvoja tikai 26 gadus un pēc viņa nāves daudzi cilvēki sāka nākt
pie viņa kapa, lai ar Kazimira starpniecību izlūgtu sev nepieciešamās žēlastības.
Pāvests Leons X Kazimiru pasludināja par svētu. Lietuva gavilēja vairākas dienas.
Pilsētās, jo īpaši Viļņā notika pateicības dievkalpojumi un procesijas, tika atvērts
Kazimira kaps. Viņa miesas pēc veseliem 120 gadiem kopš nāves nebija skāris ne mazākais
sairums. Blakus svētā Kazimira galvai atradās viņa iemīļotās slavas dziesmas teksts
Omni die dic Mariae
– “Katru dienu dziediet Marijai”.
Sava dēla dievbijību pazina arī viņa tēvs, ķēniņš Kazimirs IV, kurš Viļņas katedrālē
lika izveidot Jaunavai Marijai veltītu kapelu. Šeit tika novietotas svētā Kazimira
relikvijas. 1624. gadā karalis Sigismunds Vāsa pie katedrāles uzsāka būvēt jaunu kapelu,
ko veltīja svētā Kazimira godam. Uz šejieni tika pārnestas un virs altāra novietotas
viņa mirstīgās miesas. Šai laikā pāvests Urbāns VIII svēto Kazimiru pasludināja par
Lietuvas debesīgo aizbildni. Daudz vēlāk, 1948. gadā, pāvests Pijs XII Kazimiru pasludināja
par Lietuvas jaunatnes aizbildni.
Svētā Kazimira kulta izplatīšanā liela loma pieder jezuītu ordenim. Svētais Kazimirs
tika izraudzīts par dievbijības un šķīstības paraugu. Laikā no 1604. līdz 1609. gadam
jezuīti svētā Kazimiram godam uzcēla lielu baroka baznīcu un tai blakus ordeņa mītnes.
Ilgu laiku tās kalpoja par Jēzus Sadraudzības centru Lietuvā. Pateicoties jezuītu
kolēģijām, svētā Kazimira kults izplatījās arī Austrijā, Bavārijā, Beļģijā, Itālijā
un citās zemēs. Pāvests Pāvils V 1621. gadā svētā Kazimira vārdu ietvēra Romas Misālē
un breviārā.
Svētā Kazimira aizbildniecībai tiek piedēvēta arī Lietuvas uzvara cīņās ar krievu
uzbrucējiem Lietuvai piederējušajam Polockas cietoksnim. Nelielā lietuviešu aizsargu
grupa nespēja šķērsot vāji aizsalušo Daugavas upi. Taču pēkšņi parādījās jātnieks
baltā apmetnī uz balta zirga. Turot rokā augsti paceltu zobenu, viņš pārveda lietuviešu
karotājus pāri Daugavai. Karotāji bija pārliecināti, ka jātnieks nav neviens cits
kā svētais Kazimirs.
Pirmās krievu invāzijas laikā 1655. gadā un Ziemeļu kara laikā 1703. gadā zārku ar
Kazimira mirstīgajām miesām nācās paslēpt. 1795. gadā, kad krievi otrreiz ielauzās
Lietuvā, tika aizliegts svinēt svētā Kazimira svētkus. No 1831. līdz 1915. gadam jezuītu
celtā baznīca, kas nesa svētā Kazimira vārdu, tika pārvērsta par pareizticīgo baznīcu.
Pēc II pasaules kara padomju vara to atkal konfiscēja un šoreiz pārvērta par ateisma
muzeju. Viļņas katedrāle kopā ar svētā Kazimira kapelu, savukārt, tika pārvērstas
par mākslas galeriju. Svētā atliekas sudraba šķirstā, kas katedrālē bija glabājušās
300 gadus, 1953. gadā tika pārvestas uz svēto Pētera un Pāvila baznīcu. Lai arī kādas
nebūtu represijas, taču svētā Kazimira vārdu neizdevās izdzēst no lietuviešu ticīgo
sirdīm. Šai vārdā tika sauktas skolas, biedrības un klosteri, viņa godam tika sacerēti
daudzi literāri darbi, gleznotas gleznas un veidotas statujas gan Lietuvā, gan ārpus
tās robežām. Arī svētā Kazimira miesas pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas nu var mierīgi
atdusēties senajā Viļņas katedrālē, Polijas karaļu un Lietuvas dižkunigaišu kapelā.